Latviešu lingvistiskā attieksme: vērtības, pārliecība, prakse

Published Time: Wed, 23 Jul 2025 05:09:59 GMT

Number of Pages: 306

Markdown Content:

vērtības, pārliecība, prakse Latviešu lingvistiskā

vērtības, pārliecība, prakse LU Akadēmiskais apgāds

UDK 811.174`27

La802 Latviešu lingvistiskā attieksme: vērtības, pārliecība, prakse. Kolektīva monogrāfija. Zinātniskā redaktore Ina Druviete. Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2021. 304 lpp. Latvian Language Attitudes: Values, Beliefs, Practice. Collective Monograph. Scientific editor Ina Druviete. Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2021. 304 p.

Kolektīvā monogrāfija sagatavota Valsts pētījumu programmas “Latviešu valoda” pro-jektā (VPP-IZM-2018/2-0002). Kolektīvā monogrāfija rekomendēta publicēšanai ar Latvijas Universitātes Humanitāro un sociālo zinātņu padomes 2021. gada 12. jūlija lēmumu (protokols Nr. 8). Zinātniskie recenzenti:

Dr. habil. hum . Alvīds Butkus ( Alvydas Butkus ) (Vītauta Dižā Universitāte, Lietuva)
Dr. habil. phil . Maija Kūle (LU Filozofijas un socioloģijas institūts)
Dr. habil. philol . Jānis Valdmanis (Latviešu valodas aģentūra) Zinātniskā redaktore Dr. habil. philol . Ina Druviete Literārā redaktore Gita Kļaviņa Kopsavilkums angļu valodā: Margarita Spirida Vāka un maketa dizains: Baiba Lazdiņa © Latvijas Universitāte, 2021 © Ina Druviete, Kaspars Kļaviņš, Linda Lauze, Dite Liepa, Vija Požarnova, Dace Strelēvica-Ošiņa, 2021 ISBN 978-9934-18-723-0

Saturs

Priekšvārds Valodas pētījumi valstij, sabiedrībai, cilvēkam Ina Druviete 7
Pirmā nodaļa Lingvistiskā attieksme valodas politikā Ina Druviete 18
Otrā nodaļa Valoda un identitāte Ina Druviete, Vija Požarnova 29
Trešā nodaļa Valoda kā identitāte Rietumu un Austrumu telpā Kaspars Kļaviņš 40
Ceturtā nodaļa Latviešu valoda pasaules valodu kopainā Ina Druviete 73
Piektā nodaļa Valoda kā vērtība Ina Druviete, Vija Požarnova 93
Sestā nodaļa Latviešu etnosa un valodas pašraksturojums: pieņēmumi, mīti un stereotipi Ina Druviete, Dite Liepa 108
Septītā nodaļa Valodas jautājumu atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos Dite Liepa 133
Astotā nodaļa Lingvistiskās attieksmes izpausmes interneta diskusijās Vija Požarnova 154
Devītā nodaļa Lingvistiskās attieksmes izpausmes uzrunas lietojumā Linda Lauze 164
Desmitā nodaļa Lingvistiskā attieksme latviešu sabiedrībā: pūrisms, dzimte un citi aspekti Dace Strelēvica-Ošiņa 184
Nobeiguma vietā Ina Druviete 217
Summary 221
Avoti un literatūra 274
Personu rādītājs 298

Priekšvārds

VALODAS PĒTĪJUMI VALSTIJ, SABIEDRĪBAI, CILVĒKAM

Ina Druviete

Divdesmit pirmā gadsimta trešā desmitgade sākusies ar jauniem pārbaudī-jumiem cilvēcei, kopīgajām globālajām grūtībām – klimata pārmaiņām, vardarbīgiem konfliktiem, ienākumu nevienlīdzībai un citām – piepul-cējot jauna vīrusa izraisītu pandēmiju. Kovidkrīzes pārvarēšanai valstis ir mobi-lizējušas pētnieciskos un tehnoloģiskos resursus, nostiprinājies uz pierādīju-miem balstītu zinātnisku atzinumu un ekspertīzes statuss, dabas un dzīvības zinātnes guvušas nebijušu stimulu attīstībai. Tomēr negaidītā situācija ir likusi arī skaidrāk apjaust, ka cilvēks nav tikai bioloģiska būtne; tā izgaismojusi soci-ālas un dziļi sakņotas humanitāras problēmas, kuru risināšana var būt kritiska ne vien epidemioloģiskā kontekstā. Zinātņu nozarēm, kas pievēršas sabiedrī-bas un cilvēka domāšanas, saziņas un sadarbības izpratnei, var būt izšķirīga loma attieksmes veidošanā pret ekspertu un politikas īstenotāju secinājumiem un rekomendācijām. Aizvadītais gads ir paplašinājis skatījumu uz humanitāra-jām un sociālajām zinātnēm, uzsverot to lomu ne tikai labāko komunikācijas modeļu izvēlē, bet arī sabiedrības vērtību sistēmas aktualizēšanā.

Anna Magdalēna Elsnere ( Elsner ) un Vanesa Ramptone ( Rampton ) pārlie-cībā, ka kovidkrīze nav atrisināma bez humanitāro zinātņu palīdzības, raksta: “Tā kā sabiedrību pārpludina konkurējoši naratīvi par krīzes būtību un tās atrisināšanas iespējām, humanitārās zinātnes iedrošina mūs pretoties tiem, kas piedāvā vienkāršotus bioloģiskus vai sociālus modeļus. Tā vietā šīs zinātnes norāda uz tādiem risinājumiem, kas pamatojas kopīgos paradumos, pārliecībā un vērtībās. Pandēmija no jauna ir atklājusi konkrētas sabiedrības ievainoja-mības izpausmes, un tās mums jāuztver nopietni, ja vēlamies pievērsties fun-damentālām veselības aprūpes sistēmas problēmām un sociālajai mijiedarbī-bai.” (Elsner, Rampton, 2020: 1) Visai cilvēcei kopīgo, cerams, īstermiņa pandēmijas problēmu risināšana nedaudz ēnā atstājusi plašo un daudzpusīgo identitātes (reģiona, valsts, sabied-rības, etnosa, runātāju kolektīva, personības u. c.) diskursu. Tomēr pārrāvums šo mūžseno problēmu analīzē un atspoguļojumā nedrīkst būt ilgstošs, jo jauni apstākļi pieprasa plašāku un vispusīgāku skatījumu gan globālā, gan reģionālā, gan valstu līmenī. Gan Eiropas Savienības kopīgās, gan atsevišķu dalībvalstu stratēģijas gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei un atjaunotnei īsteno-jamas, pamatojoties uz dziļām zināšanām un izpratni par sabiedrībā notiekošo procesu dinamiku un iespējamo transformāciju visos līmeņos.

Kaut 21. gadsimta zinātnei kopumā raksturīga virzība uz šaurāku speciali-zāciju, vienlaikus parādās nozaru sinerģijas un robežu noārdīšanas tendence – arī starp šķietami atšķirīgajām eksaktajām un humanitārajām zinātnēm. Tas redzams Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas pieejā, zinātnes definīcijā uzsverot radošumu un saikni ar kultūru: “Pētniecība un eksperi-mentālā attīstība aptver radošu un sistēmisku darbību, lai vairotu zināšanu kopumu – arī zināšanas par cilvēci, kultūru un sabiedrību – un izstrādātu jaunu pieeju esošo zināšanu izmantošanā.” (OECD, 2015: 44) Šāda doma atspogu-ļojas arī aizvadītā laikposma (2014–2020) Latvijas pamatnostādnēs zinātnes, tehnoloģiju un inovāciju attīstībai: “Sociālās zinātnes veido izpratni par sabied-rības norisēm un risina sabiedrības sociālās attīstības problēmas, tajā skaitā tās, kas ir saistītas ar zinātnes, tehnoloģijas un inovāciju procesiem. Humanitārās zinātnes veido sabiedrības identitāti un ir papildus sabiedriskās vērtības avots jaunu produktu un tehnoloģiju radīšanā.” (Pamatnostādnes, 2013: 36)

Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas klasifikā-ciju humanitāro zinātņu nozares ietilpst 6. grupā: 6.1. Vēsture un arheoloģija, 6.2. Valodas un literatūra, 6.3. Filozofija, ētika un reliģija, 6.4. Māksla. Šī kla-sifikācija (OECD, 2015) un uz tās pamata veidotais Latvijas zinātnes nozaru un apakšnozaru saraksts (Noteikumi, 2018) vienā grupā apvieno valodniecī-bas un literatūrzinātnes nozari. Tās apakšnozares tiek definētas, balstoties uz tradicionālu pieeju, un aptver gan pētījumu metodi, gan pētāmo valodu, gan vēsturisko un sistēmisko pieeju. Daudzi starpdisciplināri pētījumi tomēr grūti iekļaujami šajā klasifikācijā – tas attiecas arī uz šo monogrāfiju, kas būtu iede-rīga īpaši nenodalītajā sociolingvistikas apakšnozarē.

Valoda kā izšķirīgs civilizācijas veidošanās priekšnoteikums un sabiedrī-bas un personības izpausmes specifiska forma tiek pētīta un apcerēta vismaz divarpus gadu tūkstošus atbilstīgi attiecīgā laika un telpas intelektuālajām un praktiskajām vajadzībām (piem., valodas filozofiskie aspekti Senajā Grieķijā, sakrālo tekstu interpretācija indiešu gramatikā, valodas stratifikācija arābu lingvistikā, valodas standartizācija vācbaltiešu perioda un nacionālās valod-niecības sākumposma latviešu normu avotos, indoeiropiešu valodu kompa-ratīva izpēte u. tml.). Vismaz kopš 20. gadsimta vidus valodniecība kā nozare kļuvusi par ietvaru priekšmeta un metodoloģijas ziņā būtiski atšķirīgiem pētījumu virzieniem. Turklāt zināmu autonomiju ieguvušas t. s. robežnoza-res (piem., neirolingvistika, datorlingvistika, psiholingvistika, sociolingvis-tika, tiesu lingvistika, valodas ontoloģija), kur valodas materiāls tiek analizēts, izmantojot citu humanitāro, sociālo vai pat eksakto zinātņu metodes.

Nozares starptautiskās attīstības tendences, protams, izpaužas arī latviešu valodniecībā, kas tieši tāpat kā šī zinātne citās valstīs visai grūti iekļaujama formālā taksono-mijā vai klasifikācijā. Atšķirīgo valodniecības tradīciju dēļ mēģinājumi veidot universālu valodniecības nozaru sistēmu visām pasaules valstīm ir apšaubāmi, tomēr ikvienā valstī jābūt skaidram priekšstatam, kā tai pierastā nozaru klasi-fikācija saskan ar citviet pieņemto nozaru un apakšnozaru dalījumu.

Humanitārās zinātnes Latvijā vismaz kopš 19. gadsimta vidus attīstās sais-tībā ar kopīgajām tendencēm pasaulē un sadarbībā ar citu valstu zinātniekiem, risinot vispārīgus humanitāro zinātņu jautājumus un vienlaikus pētot un attīstot latviešu valodu, latviešu folkloru, literatūru un mākslu kā nozīmīgāko Latvijas nacionālās identitātes daļu, kā arī dodot ieguldījumu citu tautu valodas un kul-tūras izpētē. 20. gadsimta laikā tās sazarojušās daudzās apakšnozarēs un pašlaik