INTERPRETĀCIJAS PRASMES VEIDOŠANĀS DEJU SKOLOTĀJIEM STUDIJU KURSA KLASISKĀ DEJA APGUVES PROCESĀ

RĪGAS PEDAGOĢIJAS UN IZGLĪTĪBAS VADĪBAS AKADĒMIJA

Pedagoģijas fakultāte

Doktora studiju programma „Pedagoģija”

SANDRA VĪTOLA

INTERPRETĀCIJAS PRASMES VEIDOŠANĀS DEJU SKOLOTĀJIEM STUDIJU KURSA KLASISKĀ DEJA APGUVES PROCESĀ

Nozaru (dejas) pedagoģija

Promocijas darbs

Zinātniskā darba vadītāja
Profesore Dr. paed. Rita Spalva
Rīga
2014

Saturs

Ievads ................................................................................................................................. 3

1. INTERPRETĀCIJAS BŪTĪBAS VĒSTURISKĀ UN TEORĒTISKĀ IZPRATNE ...... 13

1.1. Interpretācijas būtība ................................................................................................. 13

1.2. Interpretācijas dejā vēsturiski teorētiskais pamatojums .............................................. 27

1.3. Interpretācijas prasmes veidošanās pedagoģiski psiholoģiskie nosacījumi deju skolotāju studiju procesā .............................................................................................. 54

1.4. Interpretācijas prasmes veidošanās didaktiskais modelis studiju kursā Klasiskā deja .. 73

2. KLASISKĀS DEJAS INTERPRETĀCIJAS DIDAKTISKĀ MODEĻA APROBĀCIJA RĪGAS PEDAGOĢIJAS UN IZGLĪTĪBAS VADĪBAS AKADĒMIJĀ ...................... 104

2.1. Studiju kursa Klasiskā deja izvērtējums Latvijas dejas izglītībā ............................... 104

2.2. Interpretācijas didaktiskā modeļa pārbaude topošo deju skolotāju eksperimentālajā grupā ......................................................................................................................... 112

2.2.1. Interpretācijas prasmes sākotnējais vērtējums topošajiem deju skolotājiem studiju kursā Klasiskā deja .................................................................................................... 112

2.2.2. Interpretācijas prasmes veidošanās topošajiem deju skolotājiem pētījuma norises rezultāti un analīze ..................................................................................................... 126

Nobeigums ..................................................................................................................... 175

Izmantotās literatūras u. c. avotu saraksts ....................................................................... 179

Pielikumi ........................................................................................................................ 188

Ievads

Pieaugot vispārējai globalizācijai, dzīves tempa paātrinājumam un jaunu informācijas tehnoloģiju pieejamībai ikdienas dzīvē, pasaulē notiekošie kultūrprocesi strauji ienāk arī Latvijā un ietekmē cilvēkus, kuri darbojas mākslas daudzveidīgajās jomās. Tas nosaka vajadzību mākslas profesiju pārstāvjiem gūt vispusīgas un kvalitatīvas zināšanas savā specialitātē, lai palielinātu savu konkurētspēju tās visplašākajā izpratnē.

Mūsdienās arī dejas mākslas robežas ir paplašinājušās, veicinot jaunu dejas žanru un stilu rašanos, veidošanos un attīstību Latvijā, tādēļ aktualizējas vajadzība ikdienā gūto informāciju uztvert, saprast un analizēt. Lai veicinātu izpratni par mūsdienu dejas mākslas procesiem sabiedrībā, ir nepieciešami kompetenti skolotāji ar augsta līmeņa profesionālajām zināšanām, prasmēm un iemaņām, izkoptu individuālo stilu, spējīgiem rīkoties ar plašo informācijas plūsmu dejas mākslā – izprast un lietot to, t.i., interpretēt.

Dejas pedagoģija ir jauna zinātņu nozare Latvijā. Par tās pirmsākumiem uzskatāma 1996. gadā izveidotā profesionālā bakalaura studiju programma Deju un ritmikas skolotājs Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā (tagad Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija (RPIVA)), 2008. gadā akreditētā profesionālā maģistra programma Dejas pedagoģija un 2007. gadā pirmais aizstāvētais promocijas darbs dejas pedagoģijā Latvijā (R. Spalva Dejas kompozīcijas prasmju attīstība studentu mākslinieciskajā darbībā). Pētniecība dejas pedagoģijā attīstās RPIVA bakalauru un maģistru izstrādātajos darbos, zinātniskajās publikācijās, diskusijās, konferencēs un semināros, studentu un docētāju pieredzes apmaiņas braucienos. Mūsdienu Latvijā dejas pedagoģijas pētniecība ietver deju skolotāju pieredzes un prakses apzināšanu – pirmo tautskolotāju un dejas entuziastu (J. Stumbris, E. Siliņa, J. Rinka) pedagoģiskās un metodiskās darbības analīzi, profesionālo baleta mākslinieku devuma izpēti profesionālajā vidē, baleta studijās un amatiermākslas deju kolektīvos (Z. Errsa, I. Strode, A. Ēķis), tautas deju horeogrāfu un Vispārējo Dziesmu un deju svētku lieluzvedumu meistaru (U. Žagata, I. Saulīte, A. Spura, A. Baumane, I. Magone u.c.) mākslinieciskās darbības principu izzināšanu.

Dejas pedagoģijas kā zinātnes nozares attīstība ir devusi iespējas nepieciešamās zināšanas un prasmes, kas līdz šim tika apgūtas un nodotas nākošajām deju skolotāju paaudzēm pieredzes pārmantojamības ceļā, arī analizēt, sistematizēt un teorētiski pamatot.

Topošo deju skolotāju studiju process RPIVA profesionālā bakalaura studiju programmā Deju un ritmikas skolotājs tiek īstenots teorijas un prakses vienotībā. To nodrošina teorētisko zināšanu apguve (studiju kursi pedagoģijā un psiholoģijā, dejas teorijā un vēsturē, mūzikas teorijā, tērpu vēsturē), kā arī praksē gūtā pieredze (Klasiskā deja, Dejas kompozīcija, Latviešu deja), kas paredz izzināt dejas žanrus un stilus to daudzveidībā, ļauj izprast un interpretēt dejas mākslu veidojošos komponentus. Taču studiju programmas tālākai attīstībai nepieciešams padziļināt arī atsevišķu studiju kursu teorētiskās izstrādnes prakses pilnveidošanai. Deju skolotāju izglītībā (arī RPIVA dejas izglītībā vispār) par dejas mākslas apguves pamatu ir uzskatāms studiju kurss Klasiskā deja, fundamentāls dejas virziens, kas apvieno sevī gadsimtiem aprobētu kustību sistēmu ar precīzi izstrādātu dejas valodu. Pieejamajā literatūrā par klasisko deju ir iespējams iepazīties ar tās vēsturiskās attīstības analīzi, atsevišķu dejotāju un pedagogu pieredzes apzināšanu, metodiskajiem norādījumiem dejas valodas apguvē, taču nav veikti pētījumi, kas klasiskās dejas apguves procesu analizētu kā neverbālo un konvenciālo zīmju lietojumu to veselumā dejas interpretācijā. Pētot interpretācijas prasmes veidošanos dejas apguves procesā, tiek paplašināti priekšstati par dejas izziņas procesiem vispār, kā arī veidota jauna pieeja studiju kursa Klasiskā deja īstenošanā.

Šīs problēmas noteica temata „Interpretācijas prasmes veidošanās deju skolotājiem studiju kursa Klasiskā deja apguves procesā” izvēli un aktualitāti.

Pētījuma objekts: studiju kursa Klasiskā deja apguves process.

Pētījuma priekšmets: dejas interpretācijas prasme.

Pētījuma mērķis: pētīt interpretācijas būtību, balstoties uz teorētisko analīzi un empīrisko pētījumu, izzināt topošo deju skolotāju interpretācijas prasmes veidošanās iespējas studiju kursā Klasiskā deja.

Pētījuma hipotēze: interpretācijas prasme deju skolotājiem studiju kursā Klasiskā deja veidojas sekmīgi, ja:

notiek studiju teorētisko un praktisko priekšmetu integrācija subjektīvi – objektīvās pieredzes mijattiecībās;
studiju procesā tiek nodrošināta individuāla pieeja, veicinot individuālā stila attīstību;
tā attīstās zināšanu, personīgās attieksmes un darbības jēgas mijsakarībās.

Pētījuma uzdevumi:

Izzināt interpretācijas būtību filozofijas, pedagoģijas, psiholoģijas un dejas mākslas literatūrā.
Pamatojoties uz zinātniskās literatūras atziņām, analizēt interpretācijas jēdzienu dejā, pamatot dejas interpretāciju veidojošos komponentus.
Izstrādāt kritērijus un rādītājus interpretācijas prasmes līmeņa noteikšanai studiju kursā Klasiskā deja.
Izveidot un teorētiski pamatot interpretācijas prasmes studiju kursā Klasiskā deja veidošanās didaktisko modeli; eksperimentāli pārbaudīt interpretācijas prasmes veidošanās efektivitāti, aprobējot to reālajā pedagoģiskajā procesā.

Pētījuma teorētisko pamatojumu veido:

filozofijas virziens hermeneitika, kas interpretāciju pamato kā ikviena teksta izpratni un skaidrojumu tā visplašākajā nozīmē (H. G. Gadamers (1999, 2002), I. Šuvajevs (2002), M. Kūle, R. Kūlis (1996), A N. Slavskaja (Славская, 2005), N. Vorbertons (2001));
fenomenoloģijas teorija par subjektivitātē tvertu objektu; cilvēka ķermeni kā izziņas subjektu un vienlaicīgi kustības objektu; esošo apjēgumu interpretāciju (E. Huserls (2002), M. Heidegers (Хайдеггер, 2008), M. Merlo-Pontī (Мерло-Понти, 1999));
darbības teorija, kas pamato darbību kā procesu sistēmu subjekta un objekta mijiedarbībā (A. N. Ļeontjevs (Леонтьев, 1975, 1994), Ļ. Vigotskis (Выготский, 1926, 1968), S. Rubinšteins (Рубинштейн, 2006), A. Špona (2001, 2006), I. Maslo (2006), A. Maslovs (Маслоу, 2002));
izziņas teorija, kas raksturo pasaules subjektīvo atspoguļojumu zināšanu apguves procesā (I. Žogla (1994, 2001), Z. Čehlova (2002), E. Karpovics (1960, 1970));
individuālā stila attīstības teorija (Ā. Karpova (1994), L. Dorfmans (Дорфман, 1997), A. N. Slavskaja (Славская, 2005), Dž. Teilors un S. Teilore (Teylor, Teylor, 1995));
teorijas dejas mākslā, kas pamato Klasiskās dejas kustību sistēmu – dejas valodu; dejas kompozīcijas veidošanu; interpretāciju dejā (G. Čeketi (Чеккетти, 2008), A. Vaganova (Ваганова, 1980), N. Bazarova un V. Meia (Базарова, Мей, 1964), N. Tarasovs (Тарасов, 1971), Dž. Adšeda-Lansdale (Adshead-Lansdale, 1999), A. Petersona-Roisa (Peterson-Royce,2002), R. Spalva (2004, 2007, 2010), P. Hodgensa (Hodgens, 1988), D. Viljams (Williams, 2000));
dejas mākslas vēstures attīstības vērtējumi (Ž. Ž. Noverrs (Новерр, 1965), K. Blaziss (Блазис, 2008), Ļ. Bloka (Блок, 1987), V. Krasovska (Красовская, 1979, 1999) V. Uraļska (Уральская, 1981), S. Hudekovs (Худеков,